Izstāsti mums stāstu!

Sākumā bija melna, melna zeme. Un gar šo melno zemi plūda zila upe. Lauka malā stāvēja vecs vīrs ar sirmiem matiem un garu, baltu bārdu. Vējš iepūta vīra bārdā, iemetās laukā un zeme sāka elpot. 

            Iebridis laukā, vīrs paņēma bļodu, kas pilna bija ar rudziem. Ar vienu sauju, tas izsēja zemē graudus. Un tā tapa maize. Paņemdams otru bļodu, vīrs iebrida upē un iesēja tajā zvīņas. Un tā tapa zivis. Paņemdams trešo bļodu, kurā bija gan kvieši, gan rīsi, gan auzas, gan pupas, gan mieži, vīrs uzkāpa augstā kalnā, nostājās kalna galā un pa visu zemi izsēja vējā visu sēklu un tā tapa cilvēks. Katrs atšķirīgs, katrs citā laukā, starp citiem kalniem un upēm.

atmiņas no Ukrainas

Vilciena kupejas
un piesmēķēti vagoni.
Braucam cauri.
Visur Ukrainas pauguri.
Saule jau aiz horizonta
un dzestrs vējš pūš
piebāztajā vagonā.
Kāds pietempies tēvainis
bāžas virsū indiešu princesei,
kurai ap 13.
Ne jau viņš to tā gribēja.
Apstājas vilciens,
apstājas runas,
cilvēki ceļas
un dodas, kur nu kurais.
Izsmēķi paliek turpat uz grīdas.
Samītas kājas un muguras stīvas.
Lēns vakars slīd pār Lvolas stacijas sienām.
Es ceļos, jau rīts.
Man acīs saule iespīd.

jaunie neskrien

Tikko pļauta zāle un karūsas dīķī.
Tās ir mans dienas un agrie rīti.
Pabarot miesu ar sauli un atdzesēt melno zemi.
Tie ir mani padarītie un nepadarītie darbi.
Pietrūkstos kājās, jo saprotu, ka atkal vakars nolaidies pār dīķi.
Nu, kur viņam steigties, kur skriet.
Tāpat sauli tam neapiet...


Viens spārnu vēziens aiz koka galotnes,
viena vēja brāzma iepūsta palagos,
klusi soļi zem loga un visam pāri
debess- pilna baltu oļu.
Sagrābt un salasīt grozā,
uzbērt uz taciņas, lai tiktu līdz kokam.
Pakāpties zaros, apmest palagu ap pleciem
un atvērt spārnus.
Viens vēziens un esmu debesīs.

Tik vienkārši ir vēlēties un tik vienkārši ir piepildīt, bet ko ar to iesākt?



 Tu palaidi garām pēdējo vilcienu,
Tu palaidi mani.
Tā nedari vairāk, viņi visi aizbrauc.
Viņi nepadomā un aizbrauc.
Kur nu kurais.
Nevar jau viņus arī panākt, nesanāk.
Par ātru viņi iet un sliedes par garām.
Tu palaidi mani


 

Paldies

Mulsums un neticība sev.
Bet Tevi tāpat kā visus citur gribu.
Apsēžos zem ozola. Šūpolēs iesēžos
tālumi apkārt, bet Tu man tuvums.
Vistuvākais tuvums.
Tuvāk vairs nevar.
Bet tas viss tikai uz brīdi, līdz ieradīsies citi.
Un tad atkal es un tālums, tuvums un atkal cits Tu.
Mulsums un neticība sev.
Varu tikai priecāties par Tavu esamību.

***

Es ar Tevi aplīpu kā medus aplīp ap pirkstiem.
Un Tu nemaz to nezini, nemaz nenojaut
kā ir, kad Tu viss esi nojaucies no galvas līdz kājām ar medu.
Tad ir tā, ka jūties nekā.
Ne savā ādā.
Negribi ne iekšā, ne ārā.
Es ar Tevi aplīpu kā bites aplīp ap ziediem.
Un viņas nemaz nezin, nemaz nenojauš
kā ir tad, kad ziedu nav.
Ne lidot stropā, ne ārā, pļavā.
Es ar Tevi aplīpu kā smilts uz slapjām, jūru sajutušām, ādām.
Un Tu nemaz nenzini, cik ļoti var tās smiltis pieķerties pie manām pēdām.

Jāgaida, kad lietus uzlīs, lai var noskalot Tevi.

Padzīvosimies tā

Padzīvosimies tā-
uz tilta agrā rītā ejot vienatnē.
Silts vējš un gari viļņu ceļi ūdens virspusē.
Paiesimies pretī gaismai,
paelposim sāļo jūras gaisu.
Padzīvosimies tā, lai izpūš mūs sausus.
Un tam visam pāri,
paklausīsimies trakajās kaiju klaigās.

Varam tā, jo ejam vieni beigu beigās!

viens mēnesis

Viens mēnesis,
cik zīmīgi
neko neuzsākt un neizjaukt.
Piecelties laivā stāvus,
pašūpoties uz vienu, uz otru sānu
un ja nekrīt,
tad izkāpt.
Nepateikt atā un izkāpt
un es vēlējos, lai mēs apgāztos.
Varbūt sanāktu.